Rīga izstādē Kannās
RĪGA – SKATS NO MALAS
Pasaulē lielākā nekustamo īpašumu „parāde”, kas ik gadu pavasarī notiek Kannās un okupē to pašu festivāla pili un tās pašas viesnīcas, ko slaveni kino ļaudis, ir patiesi liela telpisko darījumu parāde, kurā arī arhitektiem atvēlēta būtiska loma.
Tāpat simts pārstāvēto valstu 2800 nekustamo īpašumu kompānijas, 629 arhitektūras un dizaina biroji, 524 juristu biroji un vairāk nekā 20 000 apmeklētāju četrās dienās pērk un pārdod īpašumus, projektus, idejas un starpniecību. Ir tiešā pārdošana, un tas attiecas uz iepriekš minētajām lietām, un tā saucamā netiešā pārdošana, kad ar gaumīgu stendu, pieņemšanu un prezentāciju palīdzību pārdod valsti, reģionu vai pilsētu kā investīcijām pievilcīgu, ekonomiski lojālu, drošu, infrastruktūras ziņā sakārtotu un telpiski pievilcīgu vidi.
Tieši šajā kontekstā RĪGAS atrašanās Kannās ir visbūtiskākā.
Vēl par kopīgām iezīmēm. Tāpat kā lielajā politikā un Berlīnē, būvējot jauno vēstniecību kompleksu, skandināvi turas kopā un tiek pamanīti. Vecās pasaules metropoles – Londona un Parīze – sevi atrāda ar pašcieņu, kur īpaši jāuzteic Londona – lielas pilsētas teritorijas aptveroši maketi un plānojuma shēmas dažādos mērogos skaidri demonstrē iespējas. Tām blakus kluba daļa ar neiztrūkstošu bāru radošām diskusijām. Vienai pilsētai veltīts vesels paviljons turpat 1800 m2 kopumā. Pārsteidzoši. Dominante šajā šovā noteikti ir arī Tuvie un Tālie austrumi. Arābu pasaules megaprojekti, arī Ķīnas, Korejas un Taivānas projekti iepretim debesīm, uz jaunām salām un krāšņās pludmalēs.
Fenomens ir Krievija, kas reklamējas „par visu rubli” – Maskava kā metropole, Kazaņa kā trešā Krievijas galvaspilsēta, Krasnodaras apgabals kā iespēju paradīze. Skaļums konkurē ar ieguldītās naudas daudzumu; stenda meiteņu krāšņums un kailums piesedz projektu arhitektoniskās un tehnoloģiskās nepilnības. Par mūsu lielā kaimiņa atrādīšanos Francijas dienvidu piekrastē varētu uzrakstīt veselu eseju, bet atgriežamies pie Baltijas un Rīgas. Ja skandināvi turas kopā, un tas ir viņu spēks, tad Latvija ( Rīga) turas pa gabalu no Lietuvas, bet Igaunija šo pasākumu tradicionāli ignorē. Lietuvai šajā gadatirgū ir lielākā pieredze; kā tēlaini izteicās „Latio” šefs E.Šīns: „Mēs varam pavērot tikai Lietuvas bremžugunis”. Un tomēr Lietuvas valsts atbalstītā izvēle stendā rādīt vairākas (Viļņa Kauņa, Paņeveži, Šauļi un Klaipēda), bet pasaules un pat Eiropas mērogam mazas pilsētas (mazi tirgi!) neattaisnojās. Arī akcents uz pilsētu kopumā nevis konkrēto pārdodamo projektu nav pareizi orientēts.
Rīgas samērā nelielais stends – aptuveni 50 m2 – piecu ezeru telpiskajā koncepcijā un to pavadošā izdevumu un rādāmdarbu klāstā bija pieticīga un korekta veiksme ar dažām profesionāli praktiskām un, iespējams, subjektīvām piebildēm. Akcents tika virzīts uz 4 pārdodamajiem projektiem, kuru vidū ar elegantu maketu un arhitektonisko risinājumu izcēlās Venta Didrihsona priekšlikums Zvirgzdu pussalas apbūvei; fonā – megaprojektu Rīga, ekrānos – un papildinformācijā – Rīgas attīstības plāns, arī Pilsētas arhitekta biroja veidotās filmas par 21.gs. moderno arhitektūru Rīgā: Nacionālā bibliotēka, Akustiskā koncertzāle, Modernās mākslas muzeja projekts un Daugavas areāla attīstība.
Ja pārdodamā daļa tika eksponēta loģiski un katra projekta kvalitātei atbilstoši, tad Rīgai kā Baltijas metropolei un iespēju vietai ar atbilstošu pilsētbūvniecisko dokumentāciju ir jāiezīmējas vieglāk uztverami un vizuāli atraktīvāk (Parīzes un Lisabonas pilsētu plāni uz paviljona grīdām un Londonas krāšņie maketi). Tomēr kopumā Rīga no malas neizskatās peļami – tai ir visas iespējas spēlēt Baltijas metropoles svarīgo lomu (ja gudri apiesim dažus zemūdens akmeņus Daugavas piekrastes ūdeņos).
