5. burtnīca – Rīgas mode un Venēcijas mācības
Šīs žurnāla „Latvijas Architektūra” burtnīcas iznākšana turpat vai sakrīt ar Starptautiskās Arhitektu savienības (UIA) pasludināto ARHITEKTŪRAS DIENU – 2.oktobri.
UIA vēršas pie pašvaldībām un aicina šo dienu atzīmēt, sekojot tēmai PILSĒTAS IR CERĪBU MAGNĒTI.
Tēma skaista un seko loģisks jautājums – ciktāl Rīga kā visas valsts un visa veida aktivitāšu hiperdominante attaisno šo cerību magnēta statusu.
Es, protams, domāju būvniecības jomu. Šī rudens būvniecības ražu, procesus un ieceres nākotnei. Un pašmāju pūliņus tagad ērti salīdzināt ar nule Venēcijā redzēto.
Ir jau savādi – septembra vidū atbrauc pasaules zvaigzne Mario Bota un divas dienas nenoguris slavē Rīgu. Rems Kolhāss to pašu dara atturīgāk sarunā ar U.Tīronu „Rīgas laikā”. Igauņu, ukraiņu, lietuviešu un krievu arhitekti starptautiskās konferences „Stikls arhitektūrā” ietvaros 20. septembrī arī neskopojās ar profesionāliem komplimentiem. Īpaši jau vakariņu laikā Daces Brezinskas un Pētera Venckoviča „Baltā vēja” eleganti stiklainajos interjeros.
Tajā pašā dienā Latvijā pirmo reizi uzturējās iespaidīga 102 cilvēku Nīderlandes būvfirmu, nekustamo īpašumu attīstītāju un arhitektu kompāniju vadītāju grupa – arī viņus, saprotams, Alberta un Mūrnieku ielas, Ķīpsala un Bulvāru loks neatstāja vienaldzīgus pozitīvā nozīmē.
Nu, Dievs nedod, sākt tik pašiem arī priecāties līdzi!
Vērotāji un darītāji no pašu vidus un citām zemēm tiešām netrūkst – starptautiski konkursi un plenēri seko viens otram biezā slānī. Vēl turpinām strīdēties par Rīgas koncertzāli un Daugavas kreiso krastu, bet jau noslēgušies vismaz četri starptautiski konkursi un tikpat vēl šoruden gaida savu kārtu. Arī zīmīgās vietās daži objekti vēruši durvis.
Ja pilsētas ir cerību magnēti, tad to īpašās vērtības kulminē pilsētu centros. Tur parasti ir visaugstākā kvalitāte un stingrākās prasības. Augusta pēdējā dienā pirmos apmeklētājus gaidīja tirdzniecības galerija CENTRS. Var tikai apbrīnot apsaimniekotāju un viņu PR padomdevēju drosmi. Atvērt negatavu būvobjektu un profesionālas kritikas vai nākamo klientu prieka vietā saņemt pilnas avīzes ar pamatotu neizpratni un nopēlumu. Tāpat jau jaunbūve nav labas arhitektūras dāsnums, un arī no Armijas ekonomiskā veikala šarmantajiem interjeriem palikuši tikai kāpņu telpas fragmenti. Jaunās galerijas vērtība ir meklējama ārējā veidola atturībā, pilsētbūvnieciskās disciplīnas ievērošanā un funkcionalitātē.
Augšminētās arhitektu sacensības Vecrīgā, Rīgas centrā un 25 hektāru pilsētbūvnieciski atbildīgā teritorijā starp Čiekurkalnu un Mežaparku parādīja pēdējā gada tendenci – mūsu arhitekti veiksmīgi konkurē ar pieredzējušiem skandināvu un Rietumeiropas kolēģiem. Jaunā Mežaparka vērienīgajā attīstībā sevi interesanti apliecināja jau nesenajā un Larsena biroja uzvarētajā plenērā Jūrmalā startējošie – Kaugurs, Kokins un Ņikiforovs. Laba ideja, pārliecinoša prezentācija un pirmā vieta, aiz sevi atstājot zviedrus, V.Didrihsonu un norvēģu arhitektu komandu.
Sarežģītāk gāja A.Kreisleram – ar konkursiem ļoti atbildīgai un nelielai vietai Skārņu ielā starp Pēterbaznīcu un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kā arī apbūves iepildījumam Skolas ielā. Īstās idejas neradās viegli, un nav pilnīgas pārliecības, ka tādas tās ir arī šobrīd. Lai Ābeles un Jaunromāna telpisko attiecību romāns ar Rīgas vecpilsētu būtu īsti kvalitatīvs, konkursa darbam jāveidojas par organisku šīs pilsēttelpas objektu. Lai caurspīdīgie itāļi un citi konkurenti nejustos latviešu žūrijas apdalīti.
Somu arhitektu tendence arvien aktīvāk līdzdarboties Rīgas arhitektūrā varētu materializēties augšminētā Skolas ielas iebūvē ar hundertvaserisku dekoru fasādē un pavisam nesenā konkursa attīstībā biroju ēkām Lucavsalā. Paralēli še minētajām norisēm pārliecinoši savas ieceres attīsta Rems Kolhāss un Andis Sīlis. R.Kolhāss vecajai Andrejsalas spēkstacijai rada nepretenciozu un caurspīdīgu stikla mēteli, kamēr A.Sīlis vizuāli un vārdiski ārda sabiedrības kļūdaino priekšstatu par jaunās koncertzāles melni drūmo veidolu un funkcionālo neiespējamību.
Vai šie Rīgas skroderi vairos manas galvaspilsētas daļēji zudušo telpas intimitāti un noslēpumu, kurā slēpjas arī būvmākslas brīnums? Potenciālo iespēju un merkantilo interešu dialogs solās būt nežēlīgs.
Un te prātā nāk Venēcijas arhitektūras svētki – lielā pilsētbūvniecībai veltītā izstāde skaidri parādīja, ka pasaules fascinējošo, graujošo un pašregulējošās režīmā funkcionējošo urbanizācijas problēmu kontekstā Latvija un Rīga ir kā tāda nevainīga padsmitniece zaļā iespēju pļavā iebridusi.
