6.burtnīca – Skrējiens pakaļ ātrvilcienam ar iezīmētiem vagoniem
Skrējiens pakaļ ātrvilcienam ar iezīmētiem vagoniem
Eiropas Savienības līderi ir skaidri deklarējuši, ka attīstība, konkurētspēja un zināšanas šo procesu virzībai koncentrējas urbānos reģionos vai vienībās – šādas vienības var atrasties nacionālu valstu robežās un var veidot pārrobežu modeļus. Tie savā starpā efektīvi sadarbojas, konkurē, specializējas, dala ietekmes sfēras un gala rezultātā ES ir vai nav globālas ekonomikas konkurētspējīga daļa. 2010.gads, kas šajā jomā bija noteikts kā atskaites punkts, daudzējādā ziņā parādīs, cik urbānie tīklojumi ir efektīvi darbojušies jaunās ekonomikas neoliberālajā situācijā.
Tieši šādas domas vadīts šajās dienās (11.-12. decembrī) aicināju uz Rīgu Tallinas un Viļņas pilsētu arhitektus – ir jāsalīdzina un jāsamēro dinamiskās attīstības procesi Baltijas valstu galvaspilsētās, lai varētu prognozēt telpiskās kvalitātes, apjomus un saturu. Jauni pilsētu administratīvie un dalījumu centri (Torņakalns Rīgā), ostas, lidostas, dzīvokļu tirgus, finanšu plūsmas un tām pakārtotie banku un biroju kompleksi, izstāžu un kongresu centri, strauji augošais azartspēļu bizness – tie ir divu dienu sarunu temati pirmajai oficiālajai tikšanās reizei, kopš mūsu valstis attīstās brīvu valstu statusā.
Mēs visi redzam un ievērtējam, kādas ekonomiskas un arhitektoniski telpiskas pārmaiņas atnesa pārnacionālais Malmes-Kopenhāgenas modelis. Šī divu pilsētu savienība ar Eresunda pārvadu ir Skandināvijas spēcīgākā ekonomiskā vienība ar izteiktu investīciju pieplūdumu. Malmes pusē tā ir ceļu un tuneļu sistēma, jauna pilsētas daļa jūras krastā ar S.Kalatravas 190 m augsto akcentu (vēl pirms 10 gadiem Malme bija snaudoši provinciāla!). Kopenhāgenā gandrīz vienlaikus īstenojas Larsena Karaliskā dāņu opera, Novela koncertzāle, R.Kolhāsa multifunkcionāls arhitektūras informācijas centrs un jauna teātra ēka.
Tie 300 km, kas telpiski šķir trīs Baltijas galvaspilsētas, neļaus darboties tieši šādam modelim, bet VIA Baltica īstenojas un airBaltic ir veiksmīgi „okupējis” Viļņas lidostu, Tallinas un Helsinku savienība arvien nostiprinās, un kādā pilsētbūvnieciski analītiskā rakstā jau pamanīju ironisko vārdkopu par TALSINKU un HELLINNAS sadarbību.
Tikmēr Rīgas būvniecības ātrvilciens gaitu nesamazina un Baltijas kontekstā Rīga, šķiet, veidojas par nepārprotamu metropoli ar aktīvām un akcentētām apbūves zonām gar galveno kompozīcijas asi Daugavu (R.Kolhāsa priekšlikumi Andrejsalai un Kundziņsalai, „Space Group” – Zaķusalai, virkne attīstības stadijā esošu projektu labajā krastā starp Dienvidu un Salu tiltiem un jau ilgāku laiku sabiedrības apritē esoša kreisā krasta koncepcija). Paralēli tam virkne objektu ap Skanstes ielu, Lielirbes ielu un Ulmaņa gatvi.
Visas tās ir pilsētbūvnieciski atbildīgas teritorijas, un pie šādas dinamikas arvien aktuālāka ir šo vietu telpiskās attīstības koncepcija – t.s., urbānā dizaina priekšlikumi.
Pie visiem labvēlīgajiem nosacījumiem („svaigs” Attīstības plāns un Rīgas vēsturiskā centra plāns) pilsētai ir krietni jāpastrādā, lai plānojuma ieceres pārvērstos vēlamā telpiskā veidolā un saistošo noteikumu kopumā jāiekļauj šādas urbāna dizaina shēmas. Ja 2007.gadā ciešā sadarbībā ar ieinteresētiem projektu atbalstītājiem tās neradīsim, atsevišķi būvvagoni noripos uz nepareizām sliedēm – iestāsies telpiskās avārijas situācija.
Pilsētas attīstības departamentam un Pilsētas arhitekta birojam ir plāni un iestrādes, bet pie šāda tempa atsevišķu arhitektu biroju un attīstītāju nesavtīgs atbalsts būs vairāk nekā nepieciešams.
Jānis Dripe
Rīgas pilsētas arhitekts
Publicēts žurnālā „Latvijas Architektūra”, (66)/2006
