Daugavas krasta siluets, karaliene un Zaha Hadida dzīvajā

Ir tāds starptautiskas un pašmāju pilsētbūvnieciskās domāšanas un darīšanas krustceļu brīdis – 2006. gada vēls pavasaris, kad uz jaunā Rīgas attīstības plāna un Rīgas vēsturiskā centra plāna bāzes top pilsētas telpiskās kompozīcijas mets. Mēs atceramies Lamzi un Vasiļjevu, Fogeli, Melbergu un Medinski, arī Pučiņu un Apsīti un mēģinām domāt 21. gadsimta kategorijās un iespēju rāmjos. Šodien iespēju un ideju resursus dod Vilnis Štrams, Pēteris Strancis un Gvido Princis. Vēl ierindā un labā formā ir Ivars Millers, un tā ir vienīgā profesionālā saikne ar iepriekšminēto un no dzīves pārāk agri aizgājušo profesionālo pilsētbūvnieku kopu. Cik mēs šodien būtu gatavi maksāt par Fo (Ēvalds Fogelis) filozofisko degsmi? Varbūt to citā veidā aizstāj jaunā paaudze – Iveta Staša, Andis Kublačovs… Iegaumēsim – šie vārdi, iespējams, noteiks Rīgas nākotnes veidolu.

Ir gandarījums, ka Rīgas pilsētas arhitekta birojam no paša tā izveidošanas brīža ir iespēja un pienākums strādāt līdzi šajā darbā. Bet ir kāda pilnīgi jauna nianse un cita mēroga atbildības sajūta – liberālais Rīgas attīstības plāns ļauj galvaspilsētai kvantitatīvi un kvalitatīvi konkurēt Ziemeļeiropā. Mums šodien izejas nosacījumi jāformulē ne vien Bērziņam, Purviņam, Liepiņam un Kārkliņam, bet arī Gerkānam, Bēnišam, Birkertam un Kolhāsam. Tas pēdējais jau mūs visus uzrunāja 10. aprīļa pēcpusdienā. Un ne tikai – mēs vienojāmies, ka meistars  paralēli savam darbam pie Andrejsalas nopietni iedziļināsies mūsu radītajā telpiskās kompozīcijas shēmā un dos savu vērtējumu un ieguldījumu tās saturam. Un vēl kāda sagadīšanās – 22. maija pēcpusdienā par Rīgas attīstības vīziju un arī Kolhāsa  līdzdalību pilsētas izbūvē mēs informējām ne mazāk slavenu Rema Kolhāsa tautieti – Viņas Majestāti Nīderlandes karalieni Beatriksi. Rīga ir iekšā pasaules procesos, un tam, ko mēs darām, ir jēga un atbildības saldā nasta – pilsēta kautrās latvju zeltenes linu svārkus ir gatava svētku brīžos nomainīt pret Versačes vakarkleitu.

Šobrīd laikā un telpā skaisti blīvējas starptautiski konkursi un plenēri, attīstības projektu prezentācijas un ambiciozas ieceres. No profesionālā un Rīgas pilsētas interešu viedokļa mani patiesi priecē nosacītā projektu attīstītāju sacensība – kurš pirmais „dzīvajā” atvedīs uz Rīgu Zahu Hadidu, Normanu Fosteru vai Ričardu Rodžeru. Šajā kontekstā ir lepnums un prieks, ka ar latviešu arhitektu biroja „Sīlis, Zābers un Kļava” uzvaru noslēdzies starptautiskais konkurss jaunas akustiskās koncertzāles būvei. Latvijas arhitektūras dzīvē šis konkurss bija laba skola un pārbaudījums plašākā kontekstā. Savukārt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas teritorijas attīstības spēcīgāko vīziju, kā noskaidrojās plenērā, izveidojusi somu komanda – biroja „JKMM Architects” arhitekti, piedaloties Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentiem.

„Arhitektoniskās” aktivitātes turpinās arī privātā biznesa sfērā. Maija pēdējā nedēļas nogalē Latvijas advokāts Jānis Loze Dānijas arhitektu biroja „Henning Larsens Tegnestue” – starptautiskā plenēra uzvarētāja – personā, iespējams, ieguva sadarbības partneri ilgākam laikam. Vērienīgas ir arī uzņēmuma „New Europe” ieceres attiecībā uz 25 hektārus lielu teritoriju – bijušo militāro zonu – Čiekurkalnā blakus Mežaparkam. Starptautisku konkursu procesā ar tikai nedaudz piezemētākiem meistariem ir vēl daži uzņēmēji. Mazajai Latvijai  vērienīgu ideju un domu aprite ir aktuāla un būtiska.

Šobrīd pilsētbūvnieciskā aktualitāte Nr.1 ir Daugavas kreisā krasta silueta koncepcija. Vadlīnijas, kuras respektējam, ir Ministru kabineta noteikumi un spēkā esošie plānošanas dokumenti. Daugava kā centrālā kompozīcijas ass un dominējošais elements Rīgas pilsētas telpiskajā kompozīcijā liek mums ar īpašu rūpību vērtēt krasta apbūves siluetu no Daugavgrīvas līdz Katlakalnam – tiesa, vairāk uzmanības pievēršot 5,2 kilometrus garajam un tuvākās nākotnes būvniecības aktivitātēm pakļautajam posmam no plānotā Ziemeļu šķērsojuma pie Podraga līdz esošajam Salu tiltam pilsētas dienvidu daļā. Ar koncepciju tiek noteikts, ka telpiskie akcenti seko plānojuma struktūrai – pamatā ar paaugstinātu apbūvi tiek akcentēti galvenie Daugavas šķērsojumi ar transporta maģistrālēm – Ziemeļu šķērsojums, Vanšu tilts, Salu tilts un Dienvidu tilts. Ņemta vērā citu pasaules un Eiropas galvaspilsētu pozitīvā pieredze un kļūdas. Savukārt, analizējot Rīgas agrāko gadu pilsētplānotāju vīzijas Daugavas telpas sakarā, jāsecina, ka parasti pamatelements visos jaunās telpiskās struktūras meklējumos ir bijis Vecrīgas siluets ar savu piramidāli kulminējošo raksturu un monocentrismu. Piemēram, Daugavas labā krasta attīstības projektos Krasta ielas rajonā 20. gadsimta 70. gadu beigās arhitekti Fogelis, Medinskis un Millers veidoja telpisko kompozīciju ar divas reizes atkārtotu Vecrīgas siluetu. Šajā aspektā par novitāti nevar uzskatīt arī Daugavas kreisā krasta silueta veidošanos – pamatā tas ir pulsējošs Vecrīgas silueta trīskāršs multiplicējums piecu kilometru garā joslā, kur telpiskās kvalitātes un augstuma akcenti tiek plānoti koncentrētā teritorijā Ķīpsalas dienvidu galā – kā mēģinājums ar arhitektūras un plānošanas līdzekļiem iezīmēt pilsētas centra jauno attīstību un Rīgas dominanti Baltijas kontekstā.

Publicēts žurnālā “Latvijas Architektūra”, (65)06

0 Patīk
1301 Skatīts

Komentāri slēgti.

Mainīt burtu lielumu
Kontrasts